Pēdējās nedēļās aktuālā diskusija par Nacionālo attīstības plānu (NAP) liek katram no mums atbildēt uz jautājumu – kas ir svarīgākais Latvijas attīstības jautājums turpmākos piecus līdz desmit gadus?

Plānošanas dokumentos parasti tiek iekļauti dažādi pieturas punkti – nacionālā identitāte un latviešu valoda, reģionālā attīstība, sociālās garantijas, ilgtspēja, radošums, tīra vide un citi, un tiem noteikti ir vieta arī topošajā NAP. Taču mums ir jāspēj izlemt, ko uzskatām par Latvijas attīstības atslēgas jautājumu līdz 2020.gadam. Šādu jautājumu nevar būs divdesmit divi vai piecdesmit trīs. Centrālajam jautājumam ir jābūt vienam – skaidram un nepārprotamam. Valdībā esam vienojušies, ka NAP vadmotīvs būs “ekonomikas izrāviens”, un, manuprāt, tas ir pilnīgi pareizs lēmums.

Varētu jautāt, kāpēc gan NAP centrā ir jāizvirza tieši ekonomika. Mana atbilde ir vienkārša – Latvijas viena no galvenajām problēmām ir tā, ka joprojām esam ekonomiski vāji attīstīta valsts. Ir visi iemesli domāt, ka, būtiski pieaugot Latvijas turībai, tiks atrisināta būtiska daļa mūsu valsts pašreizējo problēmu. Ja ekonomika varēs saražot un nodokļos valstij samaksāt vairāk naudas, tad pieaugs algas un pensijas, mums būs labāka veselības aprūpe, ceļi un izglītības sistēma, un – visticamāk – Latvijā atgriezīsies arī liela daļa no tiem tūkstošiem mūsu līdzcilvēku, kuri izbrauca uz Īriju un citām valstīm materiāli labākas dzīves meklējumos.

Mēs runājam tieši par ekonomikas “izrāvienu” – tātad, strauju, spēcīgu un mērķtiecīgu ekonomikas izaugsmi, nevis gausu slīdēšanu uz priekšu gliemeža gaitā. Vietā piebilst, ka Latvijas iedzīvotāji, kuri joprojām pārvar trekno gadu pārmērību sekas – nekustamo īpašumu, inflācijas un lēto kredītu burbuļa plīšanu, mudinājumus uz jaunu “izrāvienu” varētu uztvert ar skepsi. Nevienam no mums nav vajadzīgs vēl viens “Kalvīša tīģera lēciens” vai „Šlesera gāzi grīdā” burbulis, kas ļauj kādu mirkli dzīvot uz viļņa, bet pēcāk noved pie paģirām – dziļām un strukturālām ekonomikas problēmām, kuru risināšanai vajadzīgs nepatīkamas rehabilitācijas kurss ar nosaukumu „Konsolidācija”. No kāpšanas uz tā paša grābekļa ir iespējams izvairīties, ja rīkosimies gudrāk, nekā iepriekš. Šoreiz mums ir nepieciešams īstenot nevis mirklīgu, bet gan ilgtspējīgu – noturīgu un ilglaicīgu – Latvijas turības palielināšanu.

Fiskālās konsolidācijas posms Latvijā tuvojas noslēgumam un valdības dienaskārtība fokusējas uz ekonomikas izaugsmi. Esam piedzīvojuši pāreju no iekšējā pieprasījumā balstītas ekonomikas attīstības pirms krīzes uz eksporta un ražošanas pieaugumā bāzētu izaugsmi patlaban. Tas nozīmē, ka Latvijā vērojamais iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums (5.5% 2011.gadā, ap 2% - 3% šogad) – viens no straujākajiem Eiropā – ir eksporta izaugsmes noteikts. Latvijas preču eksports pēdējos divos gados ir pieaudzis par turpat 30% ik gadu, kas ir lielisks sasniegums, pie tam, eksporta struktūra (visai līdzīgās daļās – koka un metāla ražojumi, rūpnieciski mehānismi, farmācijas industrija, lauksaimniecības produkti, loģistika, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, tūrisms) ir pietiekami diversificēta. Arī ekonomikas struktūra kopumā veidojas līdzsvarota, bez saredzama “burbuļa” riska. Latvijas uzņēmēji ir spējuši paaugstināt produktivitāti, konkurētspēju un aktīvi apgūt ārējos tirgus – gan paplašināt esošos, gan apgūt jaunus. To sekmē valsts un Eiropas naudas atbalsts inovācijām un eksporta tirgu apgūšanai, kā arī izmaiņas valdošajos priekšstatos par to, kā Latvijā iespējams pelnīt. Ja pirms krīzes jauns uzņēmējs vēlējās nopelnīt, viņš visdrīzāk meklēja iespējas uzbūvēt daudzstāvu ēku pļavā un pārdot kredītņēmējiem dzīvokļus par trīsarpus tūkstošiem eiro kvadrātmetrā. Tagad jauns uzņēmējs domā, kā radīt interesantus, inovatīvus produktus, ar kuriem iespējams ieinteresēt pasauli. Agrāk uzņēmēji bieži sprieda, kā lētāk nopirkt un dārgāk pārdot, bet jaunā domāšana ir vērsta uz to, kā saražot un pārdot ārpus Latvijas. Agrāk ar iekšējā tirgus attīstību pietika, lai biznesa apjomi augtu, bet šobrīd Latvijas iekšējais tirgus ir pakārtots tam, cik naudas nopelnīsim ārpus savas valsts. Minētās izmaiņas uzņēmēju un sabiedrības domāšanā, ko daži sauc pat par paradigmas jeb ekonomiskās ideoloģijas maiņu, nevar novērtēt par zemu, un NAP ir jākļūst par turpmāko pozitīvo pārmaiņu katalizatoru.

Mūsu zeme nav nabadzīga resursu ziņā, kā daždien tiek uzskatīts. Esam bagātīgi apveltīti ar dabas kapitālu – auglīgu zemi, kas mērena klimata joslas apstākļos izmantojama lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, labi saglabātu vidi ar bagātīgiem ūdens resursiem. Tāpat Latvijai ir lielisks ģeopolitiskais novietojums starptautiskām kravu plūsmām, labi attīstīta loģistikas infrastruktūra – autoceļu tīkls, dzelzceļi, ostas, kas uzskatāms arī par vēsturiski mantotas industriālās infrastruktūras daļu. Protams, pats galvenais ir un būs cilvēks – mūsu cilvēkkapitāls, kaut arī šobrīd dilstošs, tomēr ir augstvērtīgs un konkurētspējīgs. Līdz šim neesam bijuši visai sekmīgi šo kapitālu efektīvā izmantošanā – strādājam daudz, tomēr nepietiekami ražīgi un nespējam saražot pietiekami daudz ekonomiskās vērtības, lai dzīvotu labāk. Tādēļ visās dzīves jomās priekšplānā liekams darba ražīguma jeb produktivitātes pieaugums.

Lai īstenotu “ekonomikas izrāvienu”, NAP ir jādod skaidrs piedāvājums, kā Latvijai spēt uzturēt spēcīgu eksporta izaugsmi tirgojamās (eksportējošās) preču un pakalpojumu nozarēs un padarīt to ilgtspējīgu. Pēckrīzes adaptācijas periods drīz būs galā, un – līdz ar to – arī iespējas taupīt uz darbaspēka un citu resursu rēķina. Ir vajadzīgi jauni attīstības stimuli, kas balstīti esošajos resursos un konkurences priekšrocībās. Turpinot uzlaboties situācijai ekonomikā, kā arī uzņēmēju un iedzīvotāju noskaņojumam, atgriezīsies vēlme pirkt ārvalstīs ražotas preces un pakalpojumus, tātad turpinās augt arī imports. Lai izvairītos no pirmskrīzes gados piedzīvotās situācijas, ka imports ilgstoši būtiski pārsniedza eksporta apjomus, nepieciešams mērķtiecīgs un straujš turpmāks eksporta apjoma pieaugums, kā arī spēja nodrošināt iekšējo patēriņu ar pašu saražoto (citiem vārdiem – importa aizvietošana).

Atbildi uz iepriekš minētajiem uzaicinājumiem spēj sniegt moderna Nacionālā industriālā politika ar galveno mērķi - palīdzēt Latvijas uzņēmējiem radīt un ilgtermiņā eksportēt vairāk un sarežģītākas, augstākas pievienotās vērtības preces un pakalpojumus. Moderna industriālā politika ir pasaulē atzīta, pazīstamu ekonomistu izstrādāta pieeja, kā valsts atbalstu fokusēt uz “izrāvienu” ražošanas apjomos un produktivitātē, nodarbinātībā un – atbilstoši – ilgtspējīgā un straujā eksporta pieaugumā. Izmantojot starptautiski atzītu metodoloģiju un pieeju, Ekonomikas ministrija jau patlaban veic mikroekonomisku analīzi, apzinot potenciālu esošajās un nākotnes nozarēs un produktu grupās, reģionu priekšrocības un esošo uzņēmēju veiksmes stāstus, lai nākamajā Eiropas struktūrfondu plānošanas periodā (2014-2020) valsts atbalstu mērķētu uz perspektīvākajiem produktiem un produktu nišām. Plānojam īstenot terminētu un precīzi mērķētu atbalsta instrumentu kopumu, kas uzlabos kopējo konkurētspēju visos tautsaimniecības līmeņos. Mūsu ideja nav nodarboties ar protekcionismu vai valstij kļūt par uzņēmumu īpašnieku, bet gan sniegt gudru un mūsdienīgā analīzē balstītu atbalstu uzņēmējiem, lai viņu attīstība būtu straujāka un efektīvāka. NAP iekļaujamie industriālās politikas lielie mērķi ir skaidri:

• Apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP 202.gadā – 20% iepretim aptuveni 14% patlaban;

• Darba ražīguma jeb produktivitātes palielināšana ražošanā par 40% līdz 2020.gadam, salīdzinot ar pašreizējo situāciju;

• Apstrādes rūpniecībā ražošanas pieaugums par 60%, salīdzinot 2020.gadu ar pašreizējiem rādītājiem;

• Ieguldījumi izpētē un attīstībā pakāpeniski sasniedz 1.5% no IKP;

• Eksporta pieaugums par vismaz 60%, salīdzinot 2020.gadu ar situāciju pašlaik.

Prasmīga industriālās politikas īstenošana būs arī būtisks atbalsts nodarbinātības veicināšanai, radot jaunas un labāk apmaksātas darbavietas ne vien rūpniecībā, bet arī saistītajās nozarēs. Ja īstenosim modernu industrializāciju, Latviju varēs uzskatīt ne tikai par pakalpojumu un tranzīta, bet arī par industriāli attīstītu, ražojošu valsti. Nesenā krīze pierādīja, ka valstis ar spēcīgiem industrijas uzņēmumiem – kā Vācija – ir tās, kas spēj pēc satricinājumiem atgūties visātrāk. Cilvēki var iztikt bez atvasinātajiem finanšu instrumentiem vai atvaļinājuma ceļojumiem, taču nevar iztikt bez industrijas ražotām, kvalitatīvām un nepieciešamām precēm. Moderna, pasaulē konkurētspējīga rūpniecība ir ikvienas spēcīgas ekonomikas “mugurkauls”, kas nodrošina ienākumus ekonomikai, kā arī citu nozaru attīstību. Saskaņā ar pētījumu datiem viena darbavieta apstrādes rūpniecībā ļauj izveidot divas līdz trīs darbavietas citās nozarēs.

Ar industriālās politikas palīdzību mums ir jāsniedz atbalsts, lai Latvijas lielie ražotāji kļūtu par Eiropas un pasaules līmeņa spēlētājiem. Mērķiem ir jābūt vērienīgiem un spēcīgiem. „Latvijas Finierim” ir jātuvinās tāda uzņēmuma kā IKEA līmenim, farmācijas uzņēmumam „Grindex” – pasaules gigantam „Bayer”, elektronikas ražotājiem – „Nokia” vai „Samsung”, pārtikas ražotājiem – „Danon”. Daudzi teiks, ka tas izklausās utopiski un skaidrs, ka patlaban atšķirības ir milzīgas. Tomēr esmu pārliecināts, ka Latvijas uzņēmēju lietpratība un inovētspēja kombinācijā ar precīzi tēmētu valsts atbalstu un ieguldījumiem izpētē un attīstībā var dot reālu “izrāvienu” pasaules līmeņa ražošanas attīstībai Latvijā. Jāpiebilst, ka industriālās politikas gadījumā runa nav tikai par Latvijas lielākajiem uzņēmumiem. Kā rāda Ziemeļvalstu piemērs, ekonomikas kopējai veselībai ļoti svarīgs ir arī vidēju un mazu ražojošo uzņēmumu īpatsvars, jo tie parasti ir elastīgi un spēj ražot lieliskus, patērētāju mainīgajam pieprasījumam atbilstošus produktus. Tāpat pasaules līmeņa ražošanas attīstība valstī parasti dabiskā veidā aizvieto importu.

Ko darīs Ekonomikas ministrija? Esam izstrādājuši un sākuši diskusijas ar ekspertiem par Nacionālās industriālās politikas vadlīniju projektu, kuru līdz šī gada beigām dialogā ar uzņēmēju organizācijām pārveidosim par galveno ekonomiskās politikas pārnozaru dokumentu. Esam sākuši pētījumu un Latvijas ekonomikas nozaru, nišu un produktu grupu mikroekonomisko analīzi. Jau šovasar iedarbināsim ražošanas telpu renovācijas pilotprojektu vairākās pilsētās – Latvijas nākotnes industriālās attīstības centros. Cieši sadarbojamies ar Roberta Ķīļa vadīto Izglītības un zinātnes ministriju pie inovācijas politikas reformām, uzlabojumiem profesionālajā izglītībā un citās jomās. Izšķirošs partneris Nacionālās industriālās politikas izstrādē ir Edmunda Sprūdža vadītā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, jo ekonomiskā attīstība ir valsts reģionālās un telpiskās attīstības pamatjautājums. Cieša sadarbības veidojas ar Andra Vilka vadīto Finanšu un Ilzes Viņķeles vadīto Labklājības ministriju, kā arī citiem partneriem, lai padarītu Nacionālo industriālo politiku par patiesi pārnozarisku risinājumu Latvijas ekonomikas izrāvienam, kas varētu piepildīt ar saturu NAP ekonomikas sadaļu.

Kopš strādāju Ekonomikas ministrijā manī ir nostiprinājusies pārliecība, ka vienīgais šķērslis “izrāvienam” Latvijas ekonomikas attīstībā esam mēs paši. Mūsu valstij ir visas dabiskās priekšrocības un iespējas, lai kļūtu par turīgu, sekmīgu ekonomiku. Latvijā ir izglītoti un uzņēmīgi cilvēki, augsta darba kultūra un valodu zināšanas, lielisks ģeogrāfiskais novietojums, stabila makroekonomiskā un uzņēmējdarbības vide, kas pierādījusi savu spēju pārvarēt krīzes grūtības. Ir laiks pozitīvam “izrāvienam” mūsu ekonomikā, un NAP balstīta moderna industriālā politika ir iespēja, kā to īstenot.