Maksājamās daļas noteikšana par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem

 

Kā tiek noteikta dzīvokļu īpašnieku maksājamā daļa par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu?

 

Saskaņā ar likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” (turpmāk – Privatizācijas likums) 50.panta pirmās daļas 2.punktu privatizētā objekta īpašnieka (turpmāk arī — dzīvokļa īpašnieks) pienākums ir piedalīties daudzdzīvokļu mājas kopīgā pārvaldīšanā un apsaimniekošanā, apvienojoties ar citiem mājas īpašniekiem dzīvokļu īpašnieku sabiedrībā vai slēdzot līgumu par kopīpašuma pārvaldīšanu un apsaimniekošanu, ievērojot spēkā esošos normatīvos aktus.

 

Šī panta trešās daļas 2.punkts nosaka, ka līdz brīdim, kad dzīvokļu īpašnieku sabiedrība vai ar dzīvokļu īpašnieku savstarpēju līgumu pilnvarota persona ar nodošanas-pieņemšanas aktu pārņem dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesības, dzīvokļu īpašnieki, likumā noteiktajā kārtībā savstarpēji vienojoties, nosaka, kā tiek noteikta katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu, kā arī viņiem piederošās kopīpašumā esošās mājas daļas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu sniegšanas kārtību.

 

Taču, atbilstoši Privatizācijas likuma 50.panta piektajai daļai, ja dzīvokļu īpašnieki nav vienojušies par šā panta trešās daļas 2.punktā minēto, dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu, tostarp arī sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu apmaksas kārtību, ja tas tiek sniegts ar pārvaldnieka starpniecību, kā arī kritērijus, pēc kuriem tiek noteikta katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu, nosaka Ministru kabinets, proti, Ministru kabineta 2008.gada 9.decembra noteikumi Nr.1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” (turpmāk – noteikumi Nr.1013).

 

Attiecībā uz sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojuma apmaksas kārtību noteikumu Nr.1013 17.4.1.apakšpunkts nosaka, ka aprēķinu par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu un asenizāciju, ja atsevišķais īpašums ir dzīvoklis, veic proporcionāli dzīvoklī deklarēto personu skaitam. Tas nozīmē, ka kritērijs, saskaņā ar kuru tiek veikta apmaksa par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu, ir dzīvokļa īpašumā deklarēto personu skaits, un citāda kritērija piemērošanu apmaksai par minēto pakalpojumu normatīvais akts neparedz.

 

Taču vienlaikus jāņem vērā, ka pastāv situācijas, kad dzīvokļa īpašumā nav deklarēta neviena persona, bet sadzīves atkritumu pakalpojumu izmanto personas, kas pastāvīgi dzīvo šajā dzīvokļa īpašumā. Rezultātā saskaņā ar noteikumos Nr.1013 paredzēto norēķinu kārtību, par sadzīves atkritumu pakalpojumu, kas tiek sniegts visai dzīvojamai mājai, norēķinās tikai tie dzīvokļu īpašnieki, kuru īpašumā ir deklarēta kāda persona. Tāpat praksē ir konstatēts, ka vairāki pārvaldnieki, ņemot vērā iepriekš minēto situāciju, maksu par dzīvojamai mājai sniegto sadzīves atkritumu pakalpojumu aprēķina, ņemot vērā dzīvokļu īpašumu skaitu, kas savukārt ir pretrunā normatīvajos aktos noteiktajam.

 

Līdz ar to, lai arī dzīvojamā mājā, kurā pārvaldīšanas tiesības nav pārņemtas, un pārvaldīšanas pienākumu nodrošina pašvaldība, dzīvokļu īpašniekiem ir tiesības iesaistīties lēmumu pieņemšanā, tas nozīmē arī lēmumu pieņemšanā attiecībā uz citādas kārtības noteikšanu apmaksai par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu nekā to paredz noteikumi Nr.1013.

 

Ņemot vērā minēto, Ekonomikas ministrija rosina dzīvokļu īpašniekiem vai dzīvojamās mājas pārvaldniekam organizēt lēmuma pieņemšanas procedūru Dzīvokļa īpašuma likumā noteiktajā kārtībā par to, kādu aprēķinu principu izmantot katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamās daļas noteikšanai par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu.

 

Vienlaikus norādāms, ka Ekonomikas ministrijas ieskatā konkrēto situāciju var risināt, izvēloties kādu no 2015. gada 15. septembra Ministru kabineta noteikumu Nr.524 „Kārtība, kādā nosaka, aprēķina un uzskaita katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamo daļu par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem” 4.punktā norādītajiem aprēķinu kritērijiem un vienoties par katra dzīvokļu īpašnieka maksājamās daļas noteikšanu par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu atbilstoši:

  • dzīvojamā mājā esošo dzīvokļu, mākslinieka darbnīcu un nedzīvojamo telpu skaitam;
  • katram dzīvojamās mājas īpašniekam piederošās domājamās daļas apmēram;
  • dzīvoklī dzīvojošo personu skaitam. Dzīvojamās mājas īpašnieks par nedzīvojamā telpā vai mākslinieka darbnīcā radīto sadzīves atkritumu izvešanu slēdz atsevišķu līgumu ar pakalpojuma sniedzēju vai vienojas ar dzīvojamās mājas īpašniekiem par maksājamās daļas apmēru;
  • dzīvoklī deklarēto personu skaitam. Dzīvojamās mājas īpašnieks par nedzīvojamā telpā vai mākslinieka darbnīcā radīto sadzīves atkritumu izvešanu slēdz atsevišķu līgumu ar pakalpojuma sniedzēju vai vienojas ar dzīvojamās mājas īpašniekiem par maksājamās daļas apmēru.

 

Ja dzīvojamās mājas īpašnieki lemj par maksājamās daļas noteikšanu par sadzīves atkritumu izvešanu atbilstoši dzīvoklī dzīvojošo personu skaitam, lēmumā:

  • norāda katrā dzīvoklī dzīvojošo personu skaitu;
  • var norādīt kārtību, kādā fiksē dzīvoklī dzīvojošo personu skaita izmaiņas.

 

Ar dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma paraugiem var iepazīties šeit:

Kopības lēmums, kas ietverts dzīvokļu īpašnieku kopsapulces protokolā 

Kopības lēmums, kas ietverts balsošanas protokolā, nesasaucot dzīvokļu īpašnieku kopsapulci - aptaujas veidā.

 

Kā daudzdzīvokļu namos tiek veikta ūdens patēriņa uzskaite un ūdens patēriņa starpības aprēķināšana?

 

Atbildot uz saņemto jautājumu par ūdens patēriņa uzskaiti un ūdens patēriņa starpību daudzdzīvokļu namos, informējam, ka pēc saņemtajiem iedzīvotāju iesniegumiem, var secināt, ka vairumā gadījumu netiek izprasts dzīvokļu īpašnieka un pārvaldnieka statuss šādā līgumā, sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas robeža un norēķinu kārtība, maldīgi pieņemot, ka ūdensapgādes pakalpojumu dzīvokļu īpašniekiem sniedz nevis pakalpojuma sniedzējs, bet gan šādu pakalpojumu sniedz pārvaldnieks katram dzīvokļu īpašniekam atsevišķi un turklāt pakalpojuma sniegšanas robeža ir nevis komercuzskaites mēraparāta mezglā uzstādītais skaitītājs, bet gan atsevišķajā īpašumā uzstādītais skaitītājs.

 

Tādēļ vēršam uzmanību, ka ūdens daudzums, ko nodrošina pakalpojuma sniedzējs, tiek piegādāts nevis atsevišķi katram dzīvoklim, bet visai mājai kopumā. Piegādāto ūdens daudzumu reģistrē centrālais skaitītājs pie ūdens pievada. Atsevišķu dzīvokļu ūdens patēriņa skaitītāju rādījumi ar šā kopējā skaitītāja rādījumu var nesakrist vairāku iemeslu dēļ, piemēram, iedzīvotāji neprecīzi nolasa un uzrāda skaitītāja datus, datus nenolasa vienā laikā, skaitītājiem var atšķirties precizitāte, atsevišķos gadījumos var būt arī tehniski defekti cauruļvadu sistēmā, kas rada ūdens zudumus.

 

Kārtību, kādā dzīvokļu īpašniekiem tiek aprēķināta ūdens patēriņa starpība, ietver noslēgtajā pārvaldīšanas līgumā vai arī nosaka dzīvokļu īpašnieku kopība ar atsevišķu lēmumu. Šādos gadījumos dzīvokļu īpašnieki lemj par ūdens patēriņa starpības aprēķināšanu atbilstoši kādam no Ministru kabineta noteikumu Nr.524 “Kārtība, kādā nosaka, aprēķina un uzskaita katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamo daļu par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem” (turpmāk – Noteikumi Nr.524) 10. punkta minētajiem kritērijiem, kas nosaka, ka dzīvojamās mājas īpašnieki var vienoties par ūdens patēriņa segšanu:

  • atbilstoši dzīvojamā mājā esošo dzīvokļu, mākslinieka darbnīcu un nedzīvojamo telpu skaitam;
  • proporcionāli dzīvoklī, nedzīvojamā telpā vai mākslinieka darbnīcā uzstādītā skaitītāja rādījumam;
  • atbilstoši dzīvojamās mājas īpašniekam piederošas dzīvojamās mājas domājamās daļas apmēram.

 

Tomēr gadījumos, kad dzīvojamās mājas pārvaldīšanas līgums nav noslēgts, kā arī dzīvokļu īpašnieki nav lēmuši par ūdens patēriņa starpības aprēķināšanas kārtību, tiek piemēroti Ministru kabineta noteikumi Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumiem Nr. 1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” (turpmāk – Noteikumi Nr. 1013). Minēto noteikumu 19.punkts nosaka, vispārīgo kārtību kā ir sadalāma ūdens patēriņa starpība, proti, pastāvot ūdens patēriņa starpībai starp centrālo skaitītāju un dzīvokļos uzstādītajiem skaitītājiem, tiek veikts ūdens patēriņa pārrēķins, starpību sadalot atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam.

Savukārt Noteikumu Nr. 1013 19.1 punktā, kā arī Noteikumu Nr. 524  11.punktā ir ietverta ūdens patēriņa starpības sadales kārtība gadījumos, ja dzīvokļu īpašnieku vainojamas darbības vai bezdarbības dēļ nav bijis iespējams izmantot noteikumos minēto ūdens patēriņa sadales veidu, ūdens patēriņu nosakot ar skaitītāju. Šādā gadījumā noteikumi nosaka, ka šāda dzīvokļa īpašnieka (dzīvokļu īpašnieku) apmaksājamā daļa ir ūdens patēriņa starpība. Ja neviens no dzīvokļu īpašniekiem dzīvojamā mājā neatbilst Noteikumu Nr.1013 19.1 punktā vai Noteikumu Nr. 524. norādītājiem četriem kritērijiem, ūdens patēriņa starpību segs visi dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieki, tai skaitā dzīvokļa īpašnieki, kuri ir informējoši pārvaldnieku par prombūtni.

 

Vienlaikus gan Noteikumu Nr. 1013 28. punkts, gan Noteikumu Nr.524. 12. punkts noteic, ka, ja prombūtnes dēļ dzīvokli neizmanto neviena persona un dzīvokļa īpašnieks nevar iesniegt informāciju par ūdens skaitītāja rādījumu, nevar veikt ūdens patēriņa skaitītāja verificēšanu vai nodrošināt pārvaldniekam iespēju veikt attiecīgajā dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju pārbaudi, dzīvokļa īpašnieks par to iepriekš informē pārvaldnieku. Savukārt saskaņā ar Noteikumu Nr. 1013 29. punktu, kā arī Noteikumu Nr. 524 13.punktā minēto, gadījumā, ja  dzīvokļa īpašnieks nav iesniedzis informāciju par ūdens skaitītāja rādījumu, vai noteikumos minētajā kārtībā nav informējis par prombūtni, pārvaldnieks aprēķina ūdens patēriņu atsevišķajam īpašumam, ņemot vērā konkrētā atsevišķā īpašuma vidējo ūdens patēriņu par pēdējiem trim mēnešiem, bet ne ilgāk kā trīs mēnešus pēc kārtas. Minētais attiecās tikai uz dzīvokļa īpašniekam aprēķināmo ūdens patēriņu.

 

Kā tiek aprēķināta maksa par kārstā ūdens cirkulācija nepārņemtās dzīvojamās mājās?

Ministru kabineta 2008.gada 9.decembra noteikumi Nr. 1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” (turpmāk – Noteikumi) 17.2.1. apakšpunkts nosaka, ka maksas aprēķināšana par siltumenerģiju karstā ūdens cirkulācijai tiek veikta atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam.

 

Vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Noteikumu 2.punktu Noteikumi piemērojami līdz dienai, kamēr dzīvokļu īpašnieku sabiedrība vai ar dzīvokļu īpašnieku savstarpēju līgumu pilnvarota persona ar nodošanas un pieņemšanas aktu pārņem dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesības un dzīvokļu īpašnieki nav savstarpēji vienojušies par to, kā tiek noteikta katra īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu un tā sniegšanas kārtība.

 

Dzīvokļu īpašnieku pārvaldīšanā nepārņemtas dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku tiesības vienoties par to, kā tiek noteikta katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu, kā arī viņiem piederošās kopīpašumā esošās mājas daļas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu sniegšanas kārtību izriet no likuma „Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” 50. panta trešās daļas 2. punkta. Līdz ar to gadījumos, kad dzīvokļu īpašnieki ir vienojušies par to, kā tiek noteikta katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu, netiek piemēroti Noteikumi.

 

Dzīvokļu īpašnieku tiesības noteikt katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamo daļu ietver arī tiesības noteikt proporciju, pēc kuras aprēķināms katra dzīvokļa īpašnieka maksājums par siltumenerģiju karstā ūdens cirkulācijai. Līdz ar to  gadījumos, kad neapmierina kārtība, kādā noteikta maksa par siltumenerģiju karstā ūdens cirkulācijai, ir iespējama dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesību pārņemšana, tādējādi pašiem nosakot samaksas kārtību.

Lapas informācija atjaunota:    21-12-2017